Miķeļdiena tiek atzīmēta 29. septembrī un ir senlatviešu rudens svētku diena, kas iezīmē ražas novākšanas beigas un vasaras sezonas noslēgumu. Tā ir saistīta ar erceņģeļa Miķeļa (Mihaēla) vārda dienu kristīgajā tradīcijā, taču latviešu tautas kalendārā Miķeļdiena ir daudz senākas izcelsmes svētki, kas saistīti ar gadskārtu ritumu un lauksaimniecisko dzīvi.
Latviešu tautas tradīcijā Miķeļdiena bija viena no svarīgākajām rudens robeždienām. Tā iezīmēja laiku, kad vasaras darbi bija pabeigti, raža novākta un bija pienācis laiks norēķināties par vasaras darbiem un sagatavoties ziemai. Senos laikos Miķeļdiena bija arī kalpu līgumu termiņš — dienā, kad kalpi varēja pāriet pie jauna saimnieka. Miķeļdiena simbolizēja vasaras gaismas perioda beigas un tumšā gadalaika sākumu.
Mūsdienu Latvijā Miķeļdiena nav oficiāla brīvdiena, bet to joprojām atzīmē daļa latvisko tradīciju kopēju. Pēdējos gados ir vērojama Miķeļdienas tradīciju atdzimšana — tiek rīkoti gadatirgi, ražas svētki un tematiski pasākumi, kas atgādina par latviešu lauku kultūras mantojumu. Miķeļdiena ir arī laiks, kad daba sāk krāsoties rudens krāsās un gaismas stundas kļūst arvien īsākas.